Augsne un tās tipi

Galvenā   >   Blogs   >   Augsne un tās tipi

Par augsni sauc virsējo, irdeno zemes garozas slāni, kas mainās klimatisko apstākļu, kā arī augu un dzīvnieku organismu ietekmē. Tās būtiskākā īpašība ir auglība, kuras līmenis nav pastāvīgs. Izmantojot dažādus mehaniskās apstrādes un apūdeņošanas paņēmienus, iestrādājot organisko mēslojumu un minerālmēslus, auglības rādītājus salīdzinoši ātrā laikā iespējams mainīt.

Vispirms jāpaskaidro, ka auglīgā slāņa galvenās sastāvdaļas ir minerālvielas (80–90%) un organiskās vielas (10–20%). Kopā ar gaisu un ūdeni tās arī veido augsni. Tās organiskajā daļā ietilpst daļēji sadalījušās augu un dzīvnieku atliekas, kas cieši saistītas ar minerālu sastāvu. Citiem vārdiem sakot, minerālu daļa ir sava veida skelets, uz kura balstās organiskās vielas. No tā, cik stiprs un pareizi veidots šis skelets, atkarīgs, cik daudz organisko vielu tas spēj noturēt, bet no tā, savukārt, atkarīgs, kāda būs nākotnes raža.

Augsnes veidi

Augsne veidojas gadsimtiem ilgi, to ietekmē dažādi sarežģīti procesi, kas raksturīgi konkrētam apvidum, reljefam, klimatam un citiem faktoriem. Pēc izcelšanās tās iedala velēnu podzolētajās, velēnu karbonātaugsnēs, kalnu-mežu pelēkajās augsnēs, kūdras–purvu, palieņu un melnzemes augsnēs. Nosaukums raksturo augsnes mehānisko sastāvu, kas atkarīgs no tajā esošajām minerāldaļiņām. Pamatā tiek apskatīta divu būtiskāko minerālvielu – smilšu un mālu attiecība.

Velēnu podzolīvu pēc mehāniskā sastāva iedala smilšu, mālsmilts, mālu un smilšmāla augsnēs.

Mālainas augsnes

Tās sastāv no ļoti sīkām, blīvi saliktām daļiņām, kas ir daudz mazākas par smilšu daļiņām. Pēc lietus, pat visvieglākā spiediena rezultātā tās saplūst, veidojot viskozas, lipīgas pikas. Pavasaros šāda zeme sasilst lēni.

Mālaina zeme, protams, nav dārznieka prieks, jo tā ir maz piemērota dārzeņu un kartupeļu audzēšanai. Māla augsnes ir smagas, blīvas un ir ļoti grūti apstrādājamas. Saulē tās sacietē, pārklājas ar cietu virskārtu, kurā var būt plaisas. Sausā veidā ir rupjas un cietas kā akmens, bet mitrā – slidenas, gumijotas, apstrādājot saveļas lielās pikās. Tās slikti laiž cauri ūdeni, jo tajās gandrīz nav gaisa spraugu, un pēc tam ilgi žūst. Rezultātā ūdens vāji ieplūst apakšējos slāņos, tāpēc applūst, veidojot garozu. Šī garoza ir kaitīga jaunajiem dzinumiem un augi faktiski tiek iemūrēti mālā.

Gaisa spraugu trūkums ir problēma ne tikai ūdenim, bet arī saknēm, kas faktiski neaug zemē, bet gan gaisa spraugās starp grunts daļiņām. Zemei jābūt irdenai, bet māls tāds nav!

Smilšainas augsnes

Tās ir pilnīgi pretstats mālainajām augsnēm. Augsne ir irdena un graudaina, poraina, ar apaļām, nepareizas formas daļiņām. Tā ir graudaina, birstoša, saspiesta savu formu nesaglabā. Smilšainās augsnes sastāv no diezgan lielām daļiņām, ir viegli apstrādājamas, labi laiž cauri ūdeni, bet slikti sevī notur mitrumu un barības vielas. Smilts ātri uzsilst un atdziest, ātri uzsūc ūdeni un arī ātri izžūst. Šādā augsnē augi cieš badu un slāpes.

Mālsmilts

Augsne ir viegli apstrādājama, irdena un graudaina, poraina, ar apaļām, nepareizas formas daļiņām. Pavasaros tā ātri uzsilst. Augsne ātri uzsūc ūdeni un ātri izžūst, tajā neuzkrājas ūdens. Ūdens un barības vielas viegli tiek zemākajos slāņos, līdz ar to noplicinot augšējo slāni, kurā atrodas augu saknes.

Smilšmāls

Tā tiek uzskatīta par labāko augsni. Smilšmālam ir laba, poraina struktūra ar dažādu izmēru daļiņām, to viegli apstrādāt, tas ir irdens un barības vielām bagāts, tādēļ arī auglīgs. Tam ir laba drenāža, taču tas arī notur ūdeni. Šāda augsne ir zelta vidusceļš starp smilti un mālu, – ja jūsu laukos ir šāda zeme, varat uzskatīt, ka jums ir paveicies.

Purva (kūdras) augsne

Nosusinātos purvos veidojas kūdras purvu augsne. Atšķirībā no velēnu podzolētajām augsnēm, tās gandrīz pilnībā sastāv nevis no minerālvielām, bet gan pussadalījušām organiskajām vielām.

Augsnes šķērsgriezumā redzami divi slāņi. Augšējais, tumšais ir daļēji sadalījies humuss jeb kūdra. Zem tā ir māls tumši brīnā vai zilganā krāsā ar plankumiem vai smilšu ielaidumiem.

Būtiskākā šādas augsnes problēma ir pārlieks mitruma daudzums un, tā rezultātā, gaisa trūkums. Līdz ar to auglīgajā slānī norisinās pavisam savādāki procesi. Augu un dzīvnieku atliekas sadalās lēni un, kaut arī barības vielu ir pietiekami, tās ir augiem grūti izmantojamā veidā. Bez tam, anairobās (t.i., praktiski bez skābekļa) sadalīšanās rezultātā augsnē veidojas augiem kaitīgi savienojumi.

Kā noteikt augsnes tipu

Visvienkāršāk ir atpazīt purva (kūdras) augsni. Ja zināt, ka konkrētajā vietā kādreiz ir bijis purvs, tad tā jau ir droša pazīme. Pieredzējuši zemkopji arī zemes mehānisko sastāvu pratīs noteikt, bet citiem parādīsim vairākus veidus, kā noteikt, kāda zeme ir jūsu laukā.

1.veids. Pēc mehāniskā sastāva

Paņemiet mitrās rokās zemes piku un centieties to rullēt. Smilts un smilšmāls izjuks, mālsmilts velsies, bet plaisās, bet no māla veidosies veltnītis.

Otrs veids – zemes piku paņemiet rokā, paceliet metra augstumā un palaidiet vaļā. Smiltis krītot sabirzīs, smilšmāls arī, bet, atšķirībā no smiltīm, ne atsevišķos graudiņos, bet sīkās piciņās. Māla pika, saskaroties ar zemi, tikai mainīs formu.

2.veids. Botāniskais

Augi ir labs indikators – tie nemīl mālu, tomēr ir arī izņēmumi. Ja esat ieguvis zemi, kurā līdz tam nekas nav audzēts, un ieraugāt tur piparmētras vai kosu, ir iemesls raizēties, – visticamāk, tas ir smags smilšmāls, kuru šie augi mīl.

Skāba vai sārmaina?

Kad struktūra noteikta, nepieciešams noteikt augsnes skābumu vai pH līmeni, kas ir svarīgākais augsnes analīzes veids. No tā atkarīgs, cik pieejamas augiem ir daudzas barības vielas. Ja pH līmenis ir neitrāls, barības vielas ir vispieejamākās. Skābā un sārmainā vidē mikroorganismi, kas ražo humusu, jūtas slikti. Uzzinot augsnes pH līmeni, iespējams uzzināt arī, kā to padarīt auglīgāku, kāds mēslojums un kādās devās tai nepieciešams.

Skābuma skalu iedala 14 pH daļās. Kokiem un krūmiem patīk galvenokārt viegli skāba augsne, tomēr ir arī izņēmumi. Lielākā daļa dārzeņu priekšroku dod neitrālai augsnei.

  • рН 5,0 – 6,0: rāceņi, redīsi, rutki, burkāni, ķirbji, tomāti, skābenes un kartupeļi;
  • рН 5,0 – 7,0: zirņi, pupas, kāļi, gurķi un sīpoli;
  • рН 6,0 – 7,5: visu veidu kāposti, salāti, selerijas, spināti un bietes.

Citām kultūrām vispiemērotākā ir augsne ar neitrālu reakciju. Mūsdienās augsnes ar sārmainu reakciju ir retas, jo augsne tiek skābināta organisko vielu zuduma vai fizioloģiski skāba minerālmēslojuma lietošanas rezultātā. Lielu rūpniecisko centru tuvumā ir novērojami arī skābie lieti, kas vēl jo vairāk paaugstina skābuma līmeni augsnē.

Kā noteikt augsnes skābuma līmeni

Skābuma līmeņa noteikšanai vislabāk nosūtīt paraugus uz laboratoriju agroķīmisko analīžu veikšanai. Tur noteiks ne vien augsnes skābumu un veiks pilnīgu ķīmisko analīzi, bet arī noteiks augsnes fizisko stāvokli. Objektīvu rezultātu saņemšanai nepieciešams ievērot noteikumus, saskaņā ar kuriem sagatavot nododamos paraugus.

Lauku nosacīti sadala vairākos sektoros, ar lāpstu izrok aptuveni 15–20 cm dziļu bedrīti un gan tās malu nogriež plānu vertikālu slāni. Vienā paraugā no visa zemes gabala jābūt aptuveni 400 g zemes. Paraugu ieber audekla maisiņā un marķē. Maisiņā ieliek papīra etiķeti ar pilnu parauga informāciju: parauga numuru, iecirkņa atrašanās vietu, laika izmēru, parauga ņemšanas datumu, zemes īpašnieku un īpašuma formu. Pirms parauga iesniegšanas tas aptuveni nedēļu jāžāvē labi vēdināmā vietā.

Ja jums nav iespējas izdarīt augsnes analīzi laboratorijā, skābuma līmeni varat noteikt arī patstāvīgi.

1.veids. Skābuma noteikšana pēc lakmusa papīra krāsas

Izrok aptuveni 30 cm dziļu bedrīti un paņem sauju augsnes. Ja tā ir sausa, samitrina ar lietus vai destilētu ūdeni. Zemi liek smalkā audumā (var izmantot sieviešu zeķbikses) tā, lai audums cieši apņemtu paraugu. Lakmusa papīru pieliek pie parauga virsmas un cieši saspiež rokās zemi kopā ar lakmusa papīru. Indikatora papīrs mainīs savu krāsu.

Otrs veids – tējkaroti zemes sajauc ar 30 ml destilēta ūdens vai lietusūdens, ļauj nostāvēties un iegremdē ūdenī lakmusa papīru.

Ja papīrs kļūst sarkans, paraugs ir ar ļoti skābu reakciju, rozā – ar vidēji skābu, dzeltens – vāji skābu. Koši zila vai zaļa krāsa liecina par sārmainu vidi, bet violeta – par neitrālu.

2.veids. Pēc laukā augošajām nezālēm

Ja laukā aug kosa, grīšļi, gundegas, retējs, margrietiņas, rudzupuķes, ceļmallapas, birztalas nārbuļi, veronikas vai piparmētras, augsnei ir skāba reakcija. Māllēpes, kumelītes, dadži, āboliņš, tīteņi, lucerna, pīpenes vai maura sūrene liecina, ka augsnei ir vāji skāba vai neitrāla augsnes reakcija. Ja laukā atrodama zaļvālīte un tīruma pavirza, var secināt, ka augsnei ir sārmaina reakcija.

3.veids. Kūdrainām augsnēm

Bijušo purvu vietās augsni nosaka pēc to atrašanās vietas. Ja tas ir bijis augstais jeb sūnu purvs, visticamāk, ka tajā ir skāba vide un atrodami augiem kaitīgi savienojumi. Ja tas ir bijis zemais jeb zāļu purvs, skābuma līmenis augsnē ir tuvu neitrālam.

Esam pieejami

Saziņai

Adrese

Bukultu iela 11, Rīga

Telefona nr.

+371 67788299

Top